(Jūlijs Skrastiņš)
(31.03.1877. Valmierā – 21.06.1946, Braunavā, Austrijā)
Par leģendāro maģijas meistaru San Martino de Kastrocca ir diezgan daudz rakstīts gan profesionālos iluzionisma mākslai veltītos izdevumos, gan periodikā viņa viesizrāžu laikā un arī mūsdienās. Goda vieta viņam ir ierādīta Daces un Enriko Pecolli iekārtotā iluzionisma teātra – muzeja “Mystero” ekspozīcijā.
San Martino de Kastrocca (arī San Martino di Castrozza vai San Martino de Kastrozza), īstā vārdā Jūlijs Skrastiņš (brīžam arī kļūdaini – Krastiņš), dzimis Valmierā, miris Braunavā, Austrijā, tur arī apglabāts, lai gan, apprecoties ar Emīliju Aneti Olli (1895. vai 1896. gadā un izšķiroties 1930-tajos gados) – ieguva piesaisti Viru jeb Veru (Võru) pilsētai un Igaunijai. Visu zināmo radinieku dati skatāmi šī raksta beigās.
Turpmākajā informācijā par dzīves gājumu es izmantoju paša mākslinieka stāstījumu reportieriem, esot viesizrādēs Latvijā, kā arī ilūzijas mākslai veltītajos profesionālajos izdevumos atrastās liecības, bet triku apraksti ņemti no solījumiem reklāmas slejās, izrāžu recenzijām un Anšlava Eglīša atmiņām.
Jau pirmajos dzīves gados topošais ilūziju meistars ir saskāries ar zagļu veiklību, proti, kamēr vecāki ar jaunpiedzimušo Jūliju bijuši kristību ceremonijā baznīcā, zagļi pabijuši viņu dzīvoklī un aiznesuši visu vērtīgo. Esot vien piecu gadu vecumā, Jūlijs zaudējis tēti. Vēlāk skolu puisēns apmeklējis, kā pats teicis, “vien dažas nedēļas”… Tā nu gadījies, ka ceļā no skolas līdz mājam viņam nācies iet garām tobrīd Valmierā (Semjūdu gadatirgum par godu) iebraukušajam cirkam. Tur viņš regulāri aizkavējies, skatījies izrādes un iedraudzējies pat ar vienu otru mākslinieku. Cirks tā paticis, ka, daudz nedomājot, paslēpies tajā un kādas virves dejotājas aizgādniecībā devies cirkam līdzi uz Rīgu. Meklētāji gan meklējuši viņu, bet viss velti. Sācis jau trenēties dažādos cirka trikos, gan nažu mešanā, gan burvju trikos. Tomēr prieki nebija ilgi. Piederīgie Jūliju atraduši un atveduši atpakaļ uz Valmieru, kur bija vien jāturpina skolas gaitas. Skolā gan klases biedri, gan skolotāji jūsmojuši par jaunā mākslinieka roku veiklību un dažādiem trikiem. Bet Jūlijs vairs nebija noturams mājās, kādā brīdī jau atkal kopā ar kārtējo cirku aizceļojis. Šoreiz uz Kijevu. Cirka saimnieks ievērojis jaunieša centību un spējas, aplīdzējis apgūt dažādus trikus, un drīz vien cirka apmeklētāji jau ievērojuši jauno “burvi”, kura priekšnesumi vienmēr bijuši saistīti ar “pārdrošiem trikiem un pat ar šausmām”. Šajā laikā Jūlijs pat izveido savu “zvērnīcu” ar dresētiem baložiem, pīlēm, zosīm un kanārijputniņiem. Piecpadsmit gadu vecumā viņam ir jau “dresētas zivis.” Tobrīd jaunais censonis apzinās arī, ka viņam tomēr trūkst izglītības, un cenšas šo trūkumu novērst pašmācības ceļā.
Kā savu liktenīgo gadu Jūlijs Skrastiņš min 1892. gadu, Šeit viņu ievēro Bruno Šenks (Friedrich Wilhelm Bruno Schenk,1857-1932) – ievērojams vācu iluzionists un viena no Eiropā lielākā ceļojošā burvju mākslas teātra direktors, kurš kopš 1891. gada jūlija savā viesturnejas ceļā ir iezīmējis arī Rīgu un Jēkaba laukumā ir uzcēlis savu “Eden-teātri” ar vairāk kā 1000 skatītāju vietām. Tas ir īsts iluzionisma teātris, kur izrādēs uzstājās gan pats B. Šenks, gan citi programmas mākslinieki demonstrēdami vērienīgas brīnumu atrakcijas. B. Šenkam iepatīkas jaunā artista izsmalcinātais darbs, un viņš kļūst tā skolotājs. Starp citu, B. Šenka biogrāfi ir atzīmējuši San Martino de Kastrocca kā vienu no viņa slavenākajiem skolniekiem.
Izšķirstot latviešu, vācu, krievu valodā rakstošos laikrakstus, tomēr nākas labot Jūlija Skrastiņa atmiņas. B. Šenka kā uzņēmēja raksturojoša iezīme ir tā, ka viņš saprot labas reklāmas vērtību. Tādēļ viņš ir dāsns ar izvērstām reklāmām, savukārt visās valodās rakstošās avīzes ļoti centīgi seko viņa darbībai gan ar recenzijām, gan ar regulāru informāciju par skatītāju skaitu. 1892. gadā viņa iluzionisma teātra Rīgā nebija. “Eden-teātris” te bija 1891. gadā no jūlija līdz oktobra beigām, pēc tam – 1894., 1898. un 1899. gadā, pie tam – 1899. gadā jau nomainītu nosaukumu kā teātris “Olimpia”.
Un tā. Ja tas tomēr ir 1891. rudens? Jūlijam jau drīz būs piecpadsmit. Iepazīšanās ar Šenka kungu ir ļoti iedvesmojoša. Turpmākos divus gadus viņš apgūst jaunus trikus, iestudē jaunu priekšnesumu. No Rīgas Šenka “Eden-teātris” ceļo tālāk uz Helsingforsu (tagad – Helsinki) un ziemā būs Pēterburgā.
Varam pieņemt, ka Jūlijs ceļo ar savu skolotāju kopā. Top priekšnesums: uz skatuves stāv galdiņš un uz tā galvaskauss, kuru var publika apskatīt. Kastorzza izdala kārtis. Saņemot samaisītās kārtis atpakaļ, Kastrozza noliek viņas galvaskausam priekšā, un pēc dažām minūtēm ģindenis sāk runāt nosaucot publikas izvilktās kārtis.
Man pat gribētos apgalvot, ka viņš varēja būt B. Šenka programmā Rīgā 1894. gada vasarā. Tobrīd šeit reklāmā lasām: “Mokama Tagero – indiešu taumaturgi, vienīgie sava veida specialitātē”. Taumaturģija? Burvju domājamā spēja veikt paranormālus brīnumus. Skanīgi, vai ne? Bruno Šenks (latviešu avīzēs viņu min arī kā Bruno Šeņķi) bija īsts reklāmas brīnumdaris! Bet principā tieši tā varētu reklamēt jauniestudēto priekšnesumu. Un vislabskanīgāko Jūlija Skrastiņa skatuves vārdu varēja vēl tikai meklēt. Arī viņa turpmāko, skanīgo gleznainās Itālijas pilsētiņas San Martino di Castrozza nosaukumu kā skatuves vārdu Jūlijam varēja piedāvāt tikai ar labu humoru un savas profesijas “smeķi” apveltītais profesionālis.
1895. gadā J.Skrastiņš – San Martino di Kastrocca Kijevā satiek bagātu holandieti Molenāru, kurš palīdz jaunajam māksliniekam iegādāt speciālos triku aparātus un finansiāli atbalsta jauno ideju realizāciju. Šajā laikā viņš ir arī aprecējis Emīliju Aneti Olli, un zinot, ka 1897. gadā Kijevā dzimis viņa dēls Johans Dāvids, saprotam, ka šajā pilsētā mākslinieks ir uzturējies ilgstoši, te arī pilnībā ir tapis viņa iestudējums. Starp jaunajiem trikiem: visu skatītāju acu priekšā Kastrocca tiek piesiets pie staba, viņš nevar kustināt ne rokas, ne kājas. Tomēr rīb šāviens, izbiedētie baloži skraida pa skatuvi, ūdens līst pāri iepriekš tukšas glāzes malām… Neredzama roka sāk rakstīt publikas diktēto tekstu uz tāfeles, kas atrodas 15 soļu attalumā no Kastroccas. Publika ir sajūsmā.
Kastrocca ir izveidojis pilna apjoma izrādi, kur kopā ar viņu ka partnere-asistente Mis Iris de Kastrocca darbojas arī viņa sieva, vēlāk pievienosies arī meita Helena. Bet, kad pēc gadiem Jūlija un Emīlijas Anetes laulība izjuks, atrakcijā tiks pieņemtas citas asistentes.
Ar Kastrocca ar pilnvērtīgām, patstāvīgām izrādēm uzstājas Pēterburgas Taurijas dārzā. Savukārt 1901. gada 7. februārī Pēterburgas Tautas namā viņš sarīko izrādi par labu trūkumcietējiem. Šo izrādi apmeklē arī Krievijas cars Nikolajs II ar visu savu galmu. Izrāde viņam ir ļoti patikusi, un “1902. gadā Kastroccam piešķir profesora grādu un ieceļ par galma brīnummākslinieku. Lielkņazs Vladimirs Aleksandrovičs pasniedz Kastroccam zelta medāli un cara pavēli.”
Turpmākos gados Kastrocca apceļo Eiropas valstis. Bijis arī Persijā un citās Āzijas valstīs. Uzstājies gan Spānijas karalim, gan Persijas šaham. Esot arī jau noslēgts kontrakts par izrādēm Amerikā, bet slimības dēļ tā arī uz turieni nav aizbraucis.
Kastrocca ir daudz ceļojis, bet arī Latvijā uzstājies daudz un regulāri.
Turpinājumā – par mākslinieka izrādēm Latvijā.
Laika periodā no 1910. līdz 1922. gadam par burvju mākslinieku duetu ”San Martino un Mis Iris de Kastrocca” esmu atradus 6 laikraksta ziņas par izrādēm dažādu kino un varjetē teātru divertismentos, tostarp arī “Zirkus-Varjetē” (kā tobrīd dēvēja Salamonska jeb Rīgas cirku) 1920. gadā. (informācija vākta vietnē www.periodika.lv , bet tur tomēr nav iekļauti visi gadsimta sākuma izdevumi). Turpmākajos 1923.-1928.gados izrādēs piedalās arī meita. Par ansambli ”San Martino, Mis Iris un M-lle Helene de Kastrocca” zināms, ka viņi noteikti viesojušies ir 10 izrāžu laukumos Rīgā un citās Latvijas pilsētās, tostarp 1924. un 1928. gadā – Salamonska cirkā.
1930.-1937. gados “Maģijas profesors San Martino de Kastrocca” tiek reklamēts viens pats vai arī kopā ar kādu no savām jaunajām partnerēm, piemēram Ernu Brahmani vai Sala Salton jaunkundzi. Šādas ziņas saglabājušās par 8 izrāžu vietām, tostarp 1936. un 1937. gadā – Salamonska cirkā.
Gandrīz desmit nākošos gadus latvju ziņās ir klusums. Un tad emigrācijas laikraksti “Latvju Ziņas” un “Latviešu Balss Austrālijā” attiecīgi 1946. gada 31. augustā un 14. septembrī vēsta par San Martino de Kastroccas aiziešanu mūžībā.
Vai San Martino de Kastrocca bija slavens Latvijā? Nenoliedzami. Viens no apliecinājumiem, protams, ir tas, ka par viņu spriež tie, kas, visticamāk, pat nav neko redzējuši. 1927. gada oktobrī-novembrī “Saeimas Stenogrammās” lasāms, ka Saeimas sēdēs tiek “ķidāta” Valmieras vidusskolas direktora un pedagogu lieta. Trīs (!) sēdēs 14., 15. oktobrī un 8. novembrī tiek locīts de Kastrocca vārds, spriežot par to, vai fizikas skolotājs bijis tiesīgs stundas gaitā runāt par to, “ka fizikas likumus izlieto daži burvju mākslinieki. Tas nu celts pret skolotāju kā apvainojums. /../ …šis Puriņš esot klasēs atļāvies sarunas par visādām lietām un esot pat runājis par burvju mākslinieku de Kastrocca. Varbūt tas ir temats, kurš nepieder pie skolas priekšmetiem, bet ja sarunas gadījumā iznāk par tādiem māksliniekiem runāt, tad tur nu gan nekāda grēka nav, jo ja lietu ņem tik nopietni, ka skolotāju par to atlaiž no vietas, tad tas gan mazliet par tālu ķerts…”
Informācija par Jūlija Skrastiņa radiniekiem ir lieliski apkopota Antras Grūbes materiālā “Talsu Vēstīs”: “Jūliusa sieva bija igauniete Emīlija Anete, kura uzstājās ar atskanīgo Miss Iris vārdu. Vecākais dēls Johaness un meita Helēna piedzima 1897. un 1907. gadā Kijevā. Dēls krita karā 1917. gadā, bet meita, kura bija arī tēva priekšnesumu asistente, nomira 1930. gadā. Jaunākais dēls Aleksandrs pasaulē nāca 1911. gadā, pēc 2. Pasaules kara dzīvoja Vācijā, kur nomira 60 gadu vecumā. Viņa māte, ar ko tēvs izšķīrās vēl 30. gados, pārcēlās uz ASV, kurp devās Aleksandra ģimene: sieva Anete Leontīne (dzim. Saviauk) ar bērniem – Līzeloti (dzimusi 1928. gadā) un Ilmāru (1932—2014) de Kastrocām. Tieši viņa pēctecis, visdrīzāk, varētu būt interneta resursos visbiežāk atrodamais unikālā uzvārda īpašnieks, 1986. gadā dzimušais profesionālais hokejists Dāvids de Kastrocca, Kaleva dēls. Dāvids vārdā bija J. Skrastiņa tēvam, kā arī tas bija otrs viņa pāragri zaudētā dēla Johanesa vārds.”
Šajā A. Grūbes rakstā ir izmantotas Anšlava Eglīša atmiņas par Kastroccas viesizrādēm 30. gados, un tas ir visbagātīgākais redzēto burvju triku apraksts. Piemēram: “Ne visai labskanīgā, bet griezīgi skaļā balsī, ko varēja tikpat labi sadzirdēt pirmajā, kā pēdējā rindā, viņš nesteidzīgi, it kā pamācot muļķa bērnus, izskaidroja skatītājiem visu savu sakāmo tik skaidri, ka pat diezgan sarežģītas lietas varēja izprast arī vispēdīgie nelgas. /../
Savus seansus viņš iesāka, apstaigādams skatītāju rindas. Jociņus un prātulas kaisīdams, viņš saņēma vienu otru puisi ar diviem pirkstiem aiz deguna un “izšņauca” no tā sudraba rubli, ko skanīgi iemeta savā gardibenē – “cilindrā”, kuru turēja otrā rokā. Cienīgāka paskata ļaudīm viņš izņēma rubļus no vestes kabatām, svārku atlokiem, no aizausīm, kundzenēm no matiem, no aprocēm un, ja redzēja, ka drīkst atļauties, arī no ņieburiem. Pamazām viņš piemeta ar naudu vai puscepures un priecīgi to žvadzināja, smiedamies — cik viegli esot pacelt naudu, kas mētājoties visapkārt. /../
Piemēram, vērtslietas no “skatuves seifa” pazuda, lai atrastos pie griestiem piekārtajā glabātuvē. “Tā bija aptīta ar resnu ķēdi un aizslēgta ar vairākām piekaramām atslēgām, kuras de Kastroca citu pēc citas svinīgi atslēdza. No lielās kastes viņš izcēla otru, drusku mazāku lādīti, arī aizslēgtu, no tās mazāku šķirstiņu. Tā pakāpeniski arvien mazākas kārbas, visas aizslēgtas un ar auklām nomezglotas. No pēdējās mākslinieks ar lepnu žestu izcēla sainīti ar salasītajām mantām. Jokus kaisīdams, ar cēlām kustībām un karalisku smaidu viņš izdalīja tās īpašniekiem, perfekti atcerēdamies, no kura ko paņēmis. Efekts bija graujošs. Kad pārlaižu acis daudzajiem Berlīnē, Parīzē, Las Vegā un citur redzētajiem burvju māksliniekiem, tad jāsaka, ka neatceros nekā labāka par to, ko sniedza šis robustais, smīnīgais San Martino de Kastroca. /../
Nostādīdams kādu no daudzajiem galdiņiem ar atrodošo drāšu kasti uz tā skatuves vidū, de K. paņem baltu papīra loksni un pēc veikalnieku parauga pagatavo “tūti”. Tad, svērdams ar roku, gaisā pilda “tūti” ar gluži neko. Pēc šādas savas nodarbošanās, pieiedams pie drāšu kastes, viņš izber no “tūtes” daudz krāsainu rožu. Atkārtodams minēto, de K. drāšu kasti piepilda ar puķēm gandrīz pilnu.”
“Šim trikam sekoja nākamais — ar asistentu no publikas. Kāds zēns apliecināja, ka sudraba traukā iemests patiešām tikai vates gabaliņš, kas, pēc aizdedzināšanas un apsegšanas ar vāku un burvju vārdu pateikšanas, pārvērtās par smaržīgu kafiju, ko salēja krūzītēs un uzcienāja zālē sēdošos.”
2023. gadā svinam 145. jubileju spilgtākajai ilūzijas mākslas personībai ar skanīgāko vārdu – San Martino de Kastrocca! Lai burvīgas kafijas aromāts apvij mūsu atmiņas un domas par šo mākslinieku!
Lolita Lipinska
