(Ivans Fjodorovičs Kastorskis)
( ?.07.1912. Saratovā, Krievijā – 30.06.1968. Rīgā)
Iluzionists, estrādes mākslinieks, kas 1940.-1960.gados demonstrējis psiholoģiskos eksperimentus populāro amerikāņa Vašingtona Bišopa (1856-1889) un poļu izcelsmes krievu padomju Volfa Messinga (1899-1974) “domu lasītāju” garā.
Dzimis dziedātāja grāfa Kastorska ģimenē. Ivana tēvs bija arī krievu kora dibinātājs.
I. Kastrockis 30. gados ir beidzis Saratovas arhitektūras institūtu, lasījis lekcijas psiholoģijā, kuras pamazām transformējās teatralizētos psiholoģiskos eksperimentos. Kādu laiku strādājis cirkā, bet galvenokārt bijis estrādes mākslinieks filharmonijas kolektīvu sastāvos. (www.magicnomi.com/personalii)
1939. gadā Ņujorkā notiek parapsihologu seminārs, kurā Kastello iepazinās ar Volfu Mesingu (slaveno hipnotistu no Polijas). Vēlāk viņi tikās arī Krievijā.
Kastello bija KGB uzskaitē, jo bieži veica neizskaidrojamas darbības – piemēram, ar hipnozes palīdzību izārstēja Arhibīskapu no balss raustīšanās.
Kā iluzionists Kastello strādāja visā Krievijā un uzstājās kopā ar savu sievu Aleksandru Ivanovnu Poplavskuju. Viņi bieži bija prom viesizrādēs ilgstoši un atgriezās mājās vien uz mēnesi. 1945. gadā Kastello ar ģimeni pārcēlās uz Latviju un dzīvoja Rīgā dzīvoklī (Stabu un Tērbatas ielu krustojumā). Vēlāk viņi iegādājās lauku māju Jūrmalā, Vaivaros.
Ivana Kastorska (Kastello) dēls – Jūlijs Kastorskis (01.01.1945.-07.12. 2007.) arī bija iluzionists. Epizode ar Jūlija un viņa sievas Larisas Kastorskas (28.10.1939.- 09.04.2020.) piedalīšanos ir redzama režisora J. Streiča televīzijas mākslas filmā “Teātris” (1978).
Ar savu dēlu Jūliju Kastello sāk kopā strādāt 1961. gadā. Sākumā Jūlijs palīdzēja tēvam tūrēs kā šoferis un asistents. Pirmā kopīgā uzstāšanās notika Luganskas filharmonijā Ukrainā un izrādes garums bija 1,40 h ar pauzīti.
Kopīga izrādes tēvam ar dēlu bija 5 gadus, tad uzstājoties Tbilisi šī sadarbība pārtrūka strīda dēļ. Jūlijs Kastorskis savu personīgo koncertdabību uzsāka Tulā aptuveni 21 gada vecumā.
Kastello Rīgas cirkā uztājies tikai vienu reizi – 1949. gada martā. No šī laika ir dažas avīžu ziņas: Rīgas cirka izrāžu reklāma un “Rīgas komjauniešu aktīva” iknedēļas tikšanās laikraksta “Советская молодежь” redakcijā ar kultūras un mākslas pārstāvjiem, tostarp arī ar iluzionistu Kastello: “Vērā ņemamu komjaunatnes aktīva interesi izraizīja tikšanās ar artistu I. F. Kastello, kurš tuvākās dienās beigs viesizrādes Rīgas cirkā. Savos ievadvārdos viņš jaunatnei pastāstīja par savu darbu uzmanības attīstības un vērojumu jomā, atbildēja uz uzdotajiem jautājumiem. Pēc tam tika nodemonstrēti psiholoģiskie eksperimenti”. I.Kastello (Ivana Kastorska) daiļradei ir ierādīta sava vieta mūsdienu ilūzijas mākslas meistaru Daces un Enriko Pecolli dibinātā iluzionisma teātra-muzeja “Mystero” pastāvīgajā ekspozīcijā.
Kastello bija 3 bērni – Amurs Kastorskis, Jūlijs Kastorskis un Elena Neroznaka.
1953.–1955. gados Ivana Kastello vārds ir saistīts arī ar melnādainas izcelsmes mākslinieku no Tagangoras Bobu Tsimbu (Cimbo) – vēlāk Borisu Kastorski (īstajā vārdā Borisu Borisoviču Čupovu, dzim. 15.07.1931.), kuru Kastello bija adoptējis un daudzus gadus kopā arī strādājis. Jaunais zēns savu īsto tēvu faķīru (melnādaino amerikāņu emigrantu vārdā Džordžs) bija zaudējis viņa neveiksmīgas uzstāšanās laikā Krievijas cirka arēnā. Sākumā Boriss bija Kastello asistents, bet velāk jau izveidoja savu aktiera un mūziķa karjeru.
Kastello izrāžu tēmas: “Solījumi uz skatuves izārstēt no stostīšanās, bezmiega, galvassāpēm, dažādām kaitēm, smēķēšanas atkarības, gribasspēka zuduma, atmiņas zuduma un citiem nervu darbības traucējumiem”. Tāpat arī izrādes laikā kadam brīvprātīgajam no zāles bija jaizdomā kāda darbība, ko viņš gribētu veikt zalē un Kastello, ksatītāja domas nolasot, spēja plānoto darbību atkārtot.
Tapat uz skatuves tika rādīts arī eksperiments “Dzīvais mironis”, kura laikā tika apturēta cilvēka dzīvība uz 6,5 minūtēm.
•••
(Materiāls no Leonīda Suhorukova)
Iluzionists Kastello jeb Pārtrauktais lidojums
Jo tālāk sociālisma laikmets paliek pagātnē, jo skaidrāki kļūst iemesli padomju varas atturīgajai attieksmei pret psiholoģisko eksperimentu veicējiem. Fakts ir tāds, ka pat visgodīgākie šī savdabīgā žanra mākslinieki nemaz neveicināja materiālistisku uzskatu izplatīšanos. Biežāk, gluži pretēji, viņi paši, negribot, iedēstīja metafizisku pasaules uzskatu un tiešu tumsonību.
Nav pārsteidzoši, ka lielākā daļa sabiedrības pievēra ausis racionāliem skaidrojumiem un uztvēra eksperimentus kā brīnumu. Vienkāršos cilvēkus vienmēr ir piesaistījis nezināmais un noslēpumainais. Vēl viens paradokss. Pat kritiski noskaņoti skatītāji, gan progresīvi, gan reakcionāri, kaut gan dažādi skaidroja redzēto, nonāca pie viena kļūdaina secinājuma – māksliniekam tiešām piemīt pārdabiskas spējas.
Disidentu inteliģence sprieda apmēram šādi. Mūs nevar maldināt pasakas par ideomotoriskām reakcijām. Tā visa ir komunistiskā cenzūra! Notiek cilvēka snaudošā potenciāla pamošanās. Telepātija, telekinēze un citi parapsiholoģiskie brīnumi nav nekāds triks, tā ir realitāte, kuru partiju lielvārdieši un VDK grib pārņemt, lai noturētu tautu rindā!
Priesteri arī noliedza eksperimentu fizioloģisko pamatojumu, uzskatot to par ideoloģisku ekrānu. Viņi interpretēja redzēto vecmodīgi, bet it kā jaunā dialektiskās spirāles kārtā. Ja viduslaikos inkvizīcija saikni ar velnu inkriminēja jebkuriem burvjiem, tad tagadējie baznīckungi sašaurināja loku līdz mentalistiem burvjiem. Viņus joprojām apsūdz dievišķā brīnumu monopola pārkāpšanā un pārmet dēmonu palīdzību.
Situāciju pasliktina daudzie gadījumi, kad morāli negodīgi izpildītāji apzināti iekrīt mesiānismā vai pārģērbjas par pārcilvēkiem. Labi piemēri tam ir Jurija Longo (Golovko) triki morgā, kurš “savilka nāvi”, un viltus V. Mesinga memuāri, kas arī maldināja cilvēkus.
Man vairākkārt tika sūtīti stāsti par Cooney, Messing, Benditkis psiholoģisko eksperimentu dalībniekiem. Ar retiem izņēmumiem autori mēdz idealizēt māksliniekus, padarīt viņus par visvareniem gaišreģiem un ekstrasensiem. Taču pavisam nesen, uzsākot pamatīgi aizmirstā “domu lasītāja” Ivana Fjodoroviča Kastello meklējumus, uzgāju N.S. noveli. “Kramarenko”, publicēts 2007. gada novembrī evaņģēliski kristiešu-baptistu laikrakstā “Mūsu dienas”. Autors, kurš tagad dzīvo Sakramento (Kalifornija, ASV), atgādina Kastello uzstāšanos, kas notika 1966. gada maijā Abhāzijas filharmonijā. Stāstījums ir tik piesātināts ar tumsonību, ka pretēji principiem nolēmu to publicēt.
19. gadsimta beigās iluzionisti maldināja skatītājus, it kā uzsverot savu triku velnišķīgo dabu. Iespējams viņi netieši atriebās baznīcai par viduslaiku represijām.
Pastāstīšu par Kastello, kuru baptisti apsūdzēja par “darbošanos ar dēmonisku garu. Stāsta autors nemākulīgi centās propagandēt evaņģēliskas idejas, pazemojot mākslinieku, bet patiesībā atmaskoja tikai paša stulbumu. Viņš sazvērējās izjaukt Kastello priekšnesumu “ar Dieva vārdu”.
Lūk, ko viņi raksta Maskavas diecēzes “Možaiskas dekanāts” vietnē:
Bija tāds gadījums, kad uz mūsu Noginskas drāmas teātri uzaicināja iluzionistu Ivanu Kastello, viņam ne tikai bija jārāda triki, bet arī jālido pa zāli. Trīs draugi devās painteresēties, kāds spēks viņam piemīt, un piekrita lasīt lūgšanas: viens “Lai Dievs augšāmceļas”, otrs “Debesu ķēniņam” un trešais “Jaunava Marija”. Šīs lūgšanas ir jāskaita nemitīgi. Viņi paziņoja, ka lielais burvis tagad lidos, bet neatkarīgi no tā, ko burvis darīja, nekas nedarbojās. Uzstāšanās neizdevās, Kastello aizgāja un neatgriezās.
