skatuves vārds BORIS BORSUKS
(18.03.1922. Pasienes pagasts – 14.10.2010. Fréjus, Côte d’Azur, Francija)
“…šķietami bez kādiem slepeniem trikiem vienu pēc otras izvilina no savas mutes duci vai vēl vairāk pinkponga bumbiņu, no kurām katra – it kā no galvas iekšienes nākdama, ar skaļu knaukšķi atsitas pret spoži smaidīgajiem zobiem. Beigās bumbiņām seko ola, kuru pārsitot pierādās, ka tā ir tiešām īsta, nevārīta un droši vien tirgū maksātu 45 feniņus.
Bet tas ir tikai ievads. Mākslinieks pēc tam dodas pie kungiem /../ un aicina tos nākt par asistentiem zāles vidū. Parasti tikai nedaudzi seko, kamēr citi stīvējas pretim un nenāk.
Borsuks staigā no viena pie otra, nekur nekavēdamies ilgāk nekā vajadzīgs, lai izteiktu divus trīs tekumus un uzklausītu divas trīs atbildes. Tad viņš atgriežas zāles vidū un – velk no savām kabatām pulksteņus, makus, mutautiņus, cigarešu etvijas, kas vēl priekš mirkļa atradās uzrunāto īpašumā.
/../ Pēc pirmā pārsteiguma sagādāšanas Boris Borsuks aicina kungus zāles vidū – pats speciāli nobrīdina viņus, ka lūkos viņus apzagt un tad – īsā laikā to arī izdara – noņem rokas pulksteņus, kam šķietami nemaz nav pieskāries, izceļ makus no iekškabatām, jā – katru vakaru noņem vismaz vienam kungam bikšturus un vienam nosien kakla saiti tik veikli, ka apzagtais pats to nemaz nemana. /../ ļauj savam upurim atgriezties vietā, lai tikai tad iejautātos:”Kungs, kāpēc jūs šovakar atnācāt ar tik dīvainu kaklasaiti?” – Vai atkal: “Vai jums nav tāda sajūta, ka bikses ap gurniem kļuvušas vaļīgas?”
No vienas puses – tradicionāls manipulatora repertuārs, no otras – virtuozitāte un šarms, kura dēļ mākslinieks- “kabatzaglis” tiek ierindots starp sava žanra spožākajām personībām pasaules līmenī.
Latvijas cirka laiks Jāzepam Borsukam ir jaunības laiks un pirmie soļi. Protams, sākumā bija darbs unformistu (manēžas strādnieku) rindās, iespējams, ka jau pašās 30. gadu beigās, bet noteikti no 1940. gada decembra, par ko liecina ieraksts Rīgas cirka strādnieku sarakstā. Arī 1941/42. sezonu sāk kā izrādes apkalpojošais personāls – viņš ir reflektorists, tagad teiktu – gaismotājs vai apgaisomtājs, bet kopš 1942. gada janvāra J. Borsuks jau mākslinieks. Manēžas strādnieka laiks ir ļoti radošs. Kamēr strādāja uniformā, pa kluso sagatavoja sev numuru. Tieši tajā laikā, 1940. ziemā Rīgas programmā strādāja igauņu mākslinieks Konstantīns Kala, kuru publika pieņēma kā faķīru – “dzīvo akvāriju” Mohamedu Ali. 1942. gada janvārī Rīgas cirks avīzē ievietoja jau īpašu, tikai Borsukam veltītu reklāmu: “Borsuk- medicīnas brīnums”. Turpinājumā latviešu žongliera Trofima Roklinska stāstītais: “ Borsuks rija trīs krāsainus akmentiņus un pēc skatītāju vēlēšanās atrija vajadzīgo krāsu. Viņš sev tā piespieda labajā pusē pie sāniem, un akmentiņi nāca laukā. Viņš rija pulksteni, un tas vēderā tikšķēja. Skatītāji varēja klausīties. Viņam augša bija plika, un, lai redzētu, ka nav nekāds apmāns, rija arī degošu spuldzīti, nospieda slēdzi, un tā no iekšpuses spīdēja. Galvenais triks bija, kad rija akvāriju ar dzīvu vardi. Viņš vardi aiz kājas pacēla gaisā, un tā ķepurojās. Tā ķepurojās arī tad, kad viņš to atrija atpakaļ.” T. Roklinskis pastāstīja arī to, ka reiz gadījās ķibele, jo ar strūklaku atrijot atpakaļ akvāriju, kopā ar ūdeni nāca ārā arī pusdienas… “Parasti jau viņš neēda, ēda tikai vakarā pēc izrādes, bet te bija iedzēris un pie viena uzkodis ar”, savu stāstījumu smaidot nobeidza sirmais žonglieris. Jā, Jāzeps Borsuks turpmākajā dzīvē vairs nekad nelieto alkoholu un nesmēķē.
Jāzeps skatās un mācās. Savā atmiņu stāstījumā latviešu emigrācijas žurnālistam Vācijā viņš piemin, ka Rīgas laikā esot bijis gaisa akrobāts. Par to gan pierādāmu faktu pagaidām nav, bet burvju trikus jau viņš gan te apguva. 1943.- 44. gada vasaras mēnešos uz Latvijas skatuvēm uzstājās ceļojošs cirks-varjetē ar tiem pašiem latviešu cirka māksliniekiem, kuri periodiski strādāja Rīgas programmās. Lūk te, cirka-varjetē programmiņā ar trekniem burtiem izcelts “Cilvēks, dzīvais akvārijs Bor-Suk, sensācija”. Turpat programmiņas turpinājumā apsolīts arī “Burvju mākslinieks”, bet bez vārda… Pētot dalībnieku sastāvu, iespējams, ka arī tas bija Jāzeps. Par šīm viesizrādēm ir tāda jauka piezīme Ventspils avīzē: ”Līdz ar pavasara atnākšanu daudzi ievēroja kādu līdz šim vēl neredzētu lapu. Tā nebija izraisījusies no atplaukuša pumpura koka zaros. Nē! Tā bija vienkārša reklāmas lapa, kas vēstīja, ka pirmdien Ventspilī ieradīsies cirks-varjetē… Bet ko ļaudis pa to saka? Nekā. Visi priecājas par jauko laiku un pasmējas, kad dzird, kad kāds no cirkus māksliniekiem iedzeršot trīsdesmit litrus ūdens un rīšot kabatas pulksteņus ar visām ķēdēm. Šoreiz gan tam, laikam, būs jārij savējais, jo šinīs laikos dot rokā kādam pulksteni un pie tam vēl svešam, kas to grib norīt sev un citiem par prieku, tas nu šoreiz ir lielāks risks nekā pavasarim, kas bij atnācis labu laiku pirms kalendāra noteiktā laika.”
Karš turpinās, bet J. Borsuks 1943. gada nogalē un 44. gada sākumā dodas darba mekējumos uz Austriju, uz Vīni. Vācijā Borsuks ir kopš 1946. gada, kur amerikāņu armijas “Special Service” mākslinieku grupā apbraukā amerikāņu armijas klubus, izklaidējot un pārsteidzot to viesus. Pirmais izrāžu laukums, kur “ļoti amerikāniska izskata jauneklis” 1949. gadā sāk patstāvīgi strādāt, ir kūrortpilsētas Bādkisingenas “Kurpark Casino” (Bad Kissingen atrodas Bavārijas Lejasfrankonijas reģionā). Tālāk seko Hamburga, kabatā jau ir kontrakts viesizrādēm ASV. Viņš ir pateicīgs latviešu artistam, bijušam Rīgas cirka bereitoram un režisoram Kārlim Pētersonam, kurš tobrīd jau atrodas Amerikā un strādā milzīgajā Barnuma un Beilija cirkā, bet palīdz arī citiem kara gados Eiropā izklīdušajiem latviešu māksliniekiem atrast darbu pāri okeānam.
Kopš Jāzeps Borsuks sācis strādāt aiz Latvijas robežām, viņa skatuves vārds ir BORIS BORSUKS.
1950. gada Jaungada svētku laikā – burvju mākslinieks Boris Borsuks ir Parīzē, Medrano cirkā.
Lai arī mākslinieks ikdienā nesatiekas ar citiem latviešiem, viņš lieliski runā latviski, labprāt tiekas ar latviešu emigrācijas laikrakstu reportieriem. 1952. gads – “Bagdādes zaglis” Boris Borsuks apceļo Vāciju ar lielo Buša cirku. Kopā ar žurnālistu J.Borsuks pastaigājas pa Berlīnes ielām un demonstrē, kā pretimnācējiem īsā brīdī pazūd visdažādākās lietas. Pastaigas beigās “abi apciemoja Berlīnes-Vilmersdorfas birģermeistaru. No pēdējā atvadoties, “Bagdādes zaglis” viņam atdeva rokas pulksteni, ko sarunas laikā bija piesavinājies. “Paldies”, birģermeistars smaidīdams pateicās, “bet vai jums, Borsuka kungs, nekā netrūkst?” Artists apjuka, bet nu birģermeistars savukārt, vēlīgi palocīdamies, pasniedz viņam algas aploksni, ko daudzinātajam un visu apbrīnotajam “zaglim” bija izvilcis no kabatas. “Es kopā ar Stoša-Sarasani dēlu apmeklēju skolu,” paskaidroja birģermeistars. “Dažus trikus es vēl protu.” Un “apzagtais zaglis” varēja tikai pabrīnīties…”
Īpašu uzmanību J. Borsuks izpelnās arī Buša cirka galā izrādē Hamburgā, kad par “Bagdādes zagļa” “upura jēru” bija izraudzīts bijušais pasaules boksa meistars Makss Šmēlings (Stosch-Sarrasani ir līdz 2. pasaules karam viena no slavenākiem Vācijā – Sarrasani cirka dibinātājs, bet Max Schmeling – pasaules čempions smagajā svarā 1930.-1932. gados.)
Interesanti, ka it bieži latviešu emigrantu avīžu korespondenti uzdod J. Borsukam tradicionālu jautājumu – cik tad viņš pelnot? Viņi arī parasti saņem atbildi uz savu jautājumu, jo par saviem honorāriem māksliniekam nav jākaunas. Piemēram: 1968. gadā, strādājot Itālijas Rivjēras Alassio kūrvietā no jūnija līdz septembrim atkārtoti jau otro sezonu, kontraktu ir parakstījis jau arī uz nākamo vasaru, “katru vakaru viņš uzstājas tikai vienu reizi – 15 minūtes un par to saņem pasakaini augstu atalgojumu – 40 000 liru par vakaru. Resp. par 15 minūtēm, bez kāda ienākumu nodokļa. Angļu naudā tas ir 26 mārciņas un 14 šiliņi, kas ir apmēram labi atalgota autorūpniecības strādnieka caurmēra nedēļas alga pēc nodokļu atvilkšanas. Sākot ar 1. oktobri, Borsuks uzsāk gadskārtējo turneju uz Maltu, Bagdadu, Teherānu, Beirutu un citām vietām, saņemot 35 000 liru dienā.”
Kā pats Jāzeps Borsuks teicis, viņš savās viesizrāžu turnejās pasauli esot četras reizes apceļojis visapkārt un sarunāties var 12 valodās.
Arī apgalvojums, ka Borsuks ir viens no labākiem māksliniekiem-kabatzagļiem pasaulē, nav tukša lielība. Žanram veltītajos profesionālajos tekstos itāļu, angļu, franču valodās viņš ir iekļauts sava laika (50.-80.gadi) lielmeistaru skaitā. Strādājot Francijā, mākslinieks izveido savu skatuves leģendu, ļoti ekstravagantu izpildījuma manieri. Publikai viņš ir Boris Borsuks. Grāmatas Siro Ferrone. Visione critiche: Recensioni teatrala da “l’Unita-Toscana”(1975-1983). Firenze University Press, 2016, 314. lappusē lasām:
”/../Borisa Borsuka satraucošais skatiens (kā Verna romānos), kurš zog pulksteņus un naudasmakus, un bikšturus, un kabatlakatiņus: Strogofa un Rasputina noslēpumu iemieso liela seja, kas spļauj galda tenisa bumbiņas.” Starp citu – “Maikls Strogofs: Cara kurjers” (franču: “Michael Strogoff: The Courier of the Czar”) ir Žila Verna 1876. gadā sarakstīts romāns, ko kritiķi uzskata par vienu no viņa labākajām grāmatām.
Vēl 2 fragmenti no izdevumiem:
“Savas karjeras sākumā 1950. gada janvārī Parīzes Medrano cirka programmā jaunais Boriss Borsuks aplausu vidū paklanījās un, izdarījis pirueti, paziņoja: “Es esmu krievs. Es aizgāju no mājām, jo tur nebija ko zagt.” Krievu izcelsmes Parīzes burvis savā pa pusei Strogoff, pa pusei Rasputina operetes mužika kostīmā jautri apzog skatītājus, dodoties viņiem pretī telpā vai aicinot aplī vai uz skatuves.”
Un vēl – atmiņas par viņa priekšnesumu cirkā “Rancy-Carrington”, ar ko dalās viena no Rancy dinastijas pārstāvēm Sabine Rancy. Viņa salīdzina Borsuku ar citu slavenu mākslinieku “kabatzagli”, serbu izcelsmes austriešu manipulatoru Charly Borra ( Borislav Milojkovic,1921-1998), kurš tobrīd Francijā jau bija pazīstamāks: “Viltīgais, kas apstulbo padomju varu”… Visi joprojām atceras šo plakātu dažādos “Rancy-Carrington” formātos, vēstot par Borisu Borsuku, slaveno kabatzagli, tomēr mazāk slavenu nekā Čārlijs Borra, kuram aplaudēja “Rancy” pirms dažiem gadiem…
Krievu izcelsmes parīzietim Borisam Borsukam tomēr bija daudz kopīgu punktu ar diženo Borru. Pat viņa vārds arī sākas ar burtu “B”. Arī Borsuks tik pat ļoti pārsteidza nesagatavotos skatītājus ar to, ka nozaga viņu pulksteņus, rokassprādzes, bikšturus, kaklasaites, papīrus utt… neviens neko nepamana. Tomēr atšķirībā no Borra, viņš pirms izrādes sākuma necentās iejukt publikā un identificēt sevi kā vienu no skatītājiem . Tas paglāba viņu no tādiem nepatīkamiem pārsteigumiem, kā savulaik, piemēram, notika ar viņā “konkurentu” 1968. gadā, kad kāds skatītājs izsauca policiju.”
Krievu avantūrists ir tikai viens no Borsuka skautuves tēliem. Ir saglabājusies cita cirka afiša no 1963.gada izrādēm Francijas un Nīderlandes cirkos, kurā Borisu Borsuku reklamē kā policijas meklētu kabatzagli – augums: 1, m 73 , deguns: uzkumpis, mati: blonds, acis: zilas, vecums: virs 30, kabatzaglis – ārkārtējs, zaglis – izcils…
Jāzepa Borsuka prasmes ir novērtējuši arī policisti. Ne reizi vien mākslinieks ir sniedzis lekcijas- meistarklases policijas iecirkņos, iepazīstinot kriminālpolicistus ar kabatzagļu paņēmieniem gan Vācijā – Bīlenfeldā, Karlrūhē, gan arī Aglijā – īpašā izrādē apstrādājis Skotlendjarda detektīvus.
Precējies Jāzeps Borsuks ir ar francūzieti Ženevjēvu (Geneviève). 1953. gadā piedzimis dēls. No Vācijas ģimene savulaik pārcēlusies uz dzīvi Francijā. Līdz mūža galam viņi ir Saint-Maxime iedzīvotāji Provansas-Alpu-Azūra krasta reģionā, 90 km no Nicas. Savulaik viņš ir uzcēlis savu villu Itālijas centrālajā daļā, Adrijas jūras krastā. To ir mantojis dēls un trīs mazbērni, Ar cirku viņu dzīve nav saistīta.
Viena no pēdējām ziņām par Jāzepa Boruka aktivitātēm lasāma reģionālajā preses izdevumā “Var-matin” 2005. gada 1. janvāra izdevumā, rakstā par tiem, kas nodarbojas ar ziemas peldēšanu: “Boris Borsuks, 83 gadi: Arī šis, pēc izcelsmes latvietis un Maksimā adoptēts, peldas katru dienu. “Ar prieku katru gadu atsaucos šim aicinājumam. Man tā nav nepārvarama misija. Un, ja mana dalība, ņemot vērā manu vecumu, var mudināt jauniešus darīt to pašu, es būšu priecīgs.””
Šis raksts ir veltīts vienam no Latviešiem pasaulē, ar kura sasniegumiem viemēr varēsim lepoties. Ievērojamās jubilejas skaitlis kalpoja ierosmei pievērst uzmanību šī cilvēka dzīves gājumam. Nozīmīgs ir Jāzepa radinieces Ludmilas ieguldījums gan raksta tapšanā, gan informācijas vākšanā. Jāzeps Borsuks ir viņas vectēva brāļa dēls. Pirmoreiz par savu “cirka” radinieku viņa man pavēstīja nu jau tālajā 2008.gadā, apmeklējot izrā∂i mūsu cirkā un pirms došanās ciemos uz Franciju. Toreiz sūtīju sirmajam māksliniekam mūsu cirka sveicienu, jo zināju par viņu tikai kā par eksotiskā “cilvēks-akvārijs” žanra pārstāvi. Par viņu kā izcilu manipulācijas žanra meistaru materiālus vācu tikai vēlāk. Daļa no skatāmajām fotogrāfijām nāk no Ludmilas krājumiem.
Kad 2019. gadā mūsu iluzionistu-burbuļu maģijas meistari Dace un Enriko Pecolli rīkoja iluzionistu cīņas “Magic-Mania”, tajās piedalījās šobrīd pasaulē pazīstamākais dažādu priekšmetu atrijējs anglis Stīvijs Stārs (Stevie Starr). Viņa viesizrāžu sakarā tad pirmoreiz atgādināju, ka mums, mūsu cirka vēsturē ir sava vienreizēja personība. 2020. gadā Dace un Enriko Pecolli atklāja savu iluzionisma teātri un muzeju “Mystero”. Šajā muzejā ir paredzēta Jāzepam Borsukam veltīta ekspozīcija. Šis raksts ir pirmais nodoma īstenošanā. Otrais solis – kopā ar Ludzas novada bibliotēku atzīmēsim mākslinieka simtgadi un cerēsim, ka atsauksies arī citi radinieki ar savām atmiņām. Borsuki ir ražena dzimta! Lai mums veicas.
