(03.02.1842. Jelgavas apriņķis – 20.04.1919. Rīga)
/../ Johans Štrauss – brīnumdaris un burvis. Cilvēks ar neparastām spējām, dotumiem, darba un ceļotkāri, mākslinieks – artists, kā dažreiz izrādes pieteikumā pieticīgi rakstīts: dabiskās maģijas un fizikas profesors, vēderrunātājs.
/../1866.gadā Johans Štrauss sāk nerimstošus ceļojumus un maģiskos priekšnesumus mūža garumā. Pirmās lielākās uzstāšanās plašai publikai un savu varēšanu pārbaude notiek Impērijas galvaspilsētā Sankt-Pēterburgā. Atzinība, panākumi un peļņas iespēju iedvesmots, drīz Johans Štrauss ir Londonā, kur viņa burvju mākslas priekšnesumi pulcē skatītājus. Kā noprotams no turpmāko gadu izrāžu afišām, kurās Štrauss aprakstījis uzstāšanos ģeogrāfiju un panākumus, ārzemēs viņš ieradies jau kā gatavs un prasmīgs burvju mākslinieks. Londonā kurzemnieks pirmo reizi plašākai publikai demonstrēja virves staigāšanas prasmi un darīja to tik veikli, ka iesaukts par “cilvēkumušu”.
No Londonas Štrauss ieradās Parīzē. Šeit visus pārsteidzis pārejot Sēnu aizsietām acīm pa augstu gaisā nostieptu virvi. 1867. gada 15. jūnijā Vispasaules izstādes laikā viņš ar dažādiem maģijas priekšnesumiem iepriecina imperatoru Napoleonu III Tileriju pilī. Imperators sajūsmināts un māksliniekam dāvina briljantiem rotātu spraužamadatu. 1868. gadā Johans Štrauss ar maģijas izrādēm viesojas Madridē, Vīnē, Berlīnē. Brīnumdaris Eiropas lielpilsētās nemitīgi pilnveidoja un papildināja prasmes un priekšnesumus, kur vien iespējams, apmeklēja līdzīgo meistaru izrādes, mācījās pie viņiem individuāli. Iztikai izrādes deva pietiekamus
līdzekļus, jo Štrauss turpina ceļošanu un izvēlēto nodarbi.
/../1869. gadā viņš atgriežas Krievijā. Izrāžu hronoloģiskajā uzskaitē togad maģists atzīmējis tikai divu mēnešu izrādes Sankt-Pēterburgā Berga teātrī no 20. februāra līdz 20. aprīlim. Zinot viņa turpmāko gadu paradumus, jāpieņem, ka apmeties kādā lielpilsētā viņš apbraukāja tuvākas un tālākas apkārtnes vietas, īrēja telpas dzīvošanai un izrādei. Un rādīja brīnumus. Izrāžu uzskaitē mākslinieks afišas ierobežotā apjoma dēļ atzīmējis tikai lielākās, ļaudīm daudz-maz dzirdētās pilsētas.
/../Štrauss ticēja, ka lielās maģijas mākslas šūpulis ir Austrumu zemēs un izziņas kāres urdīts uzsāk nedrošo, bīstamo ceļojumu teiksmainajā pasaulē, kur ļaudis no Eiropas joprojām retums. 1871. gada ziemas sākumā viņš ierodas Karabahā un notiek izrāde Persijas šaha tēvoča prinča Behmet-Mirzas pilī. Princim priekšnesums patīk un viņš apdāvina magu ar pieciem Karabahas paklājiem un briljantiem rotātu gredzenu. 1872. gada pavasarī maģists ir Tiflisā [Tbilisi]. Lielajā teātrī burvestības pulcē daudz ļaužu. Vasarā ieceļo Teherānā, kur maģiskajiem priekšnesumiem no 18. jūlija līdz 14. augustam īrētas telpas angļu teātrī. Par izrāžu neparastumu un nevainojamo izpildījumu uzzināja šahs Nas-Redins un aicināja Štrausu uz pili rādīt programmu šaurākā, augstdzimušo personu lokā. Bez parastā atalgojuma – naudā, šahs balvoja meistaru ar „Lauvas un Saules” ordeņa zīmi un dārgu persiešu šalli.
/../1873. gada vasarā Johans Štrauss Maskavā visu sezonu priecē ļaudis Zooloģiskā dārza Skatuvē un Tautas teātrī. Maestro pierakstījis galveno epizodi: “1874. gada 17. jūnijā priekšnesums Lielkņazam Mihailam Nikolajevičam un viņa Augstības ģimenei Boržomas pilī un man bija tas gods bez parastās samaksas saņemt dāvanā zelta pulksteni.” Mihails Nikolajevičs ir cara Nikolaja I ceturtais dēls, ģenerālfeldmaršals, Kaukāza vietvaldis un Kaukāza armijas pavēlnieks. 1876. gadā Johans Štrauss ieceļo Sibīrijā. Vasarā atzīmētas izrādes Irkutskā Ziemas teātrī un izrādes Krievijas karaspēku daļās. No Sibīrijas uz Japānu, Ķīnu, Indiju. Garo un tolaik grūto Āzijas ceļojumu laikā, dzelzceļu vēl retums, pat neiespējami iztēloties toreizējās ceļošanas grūtības un piedzīvojumus.
Viņš joprojām mācījās. Pilnveidoja žonglēšanas iemaņas. Pie indiešu faķīriem apguva nažu un zobenu rīšanas mākslu. Vienmēr sensāciju publikā raisīja triks, ka, it kā, norīdams šautenes durkli viņš spējis ar zobiem vien pacelt šauteni horizontāli gaisā. Štrauss raksta: „Mana ceļojuma laikā pa Indiju cauri Afganistānai un Buhārai līdz Taškentai sarīkoju vairākas izrādes Afganistānas emīram Jakub-Hanam Kabulā 1879. gadā no 1. līdz 15. oktobrim. Par to saņēmu 500 zelta tillas [nauda] un afgāņu kalnu zirgu pāri. 1884. gadā Saila svētku [pavasara svētki] laikā Buhārā rādīju priekšnesumus emīram Hazretam. Saņēmu 6000 tangas algā, apbalvojumus, titulu Kat Nairanboz, vienu buhāriešu tīrasiņu rikšotāju un 16 beka halātus.” Uzkavējies Samarkandā un Taškentā mags atgriezās Eiropā.
/../Reklāmas izdevumā rakstīts: “Štrausa atbraukšana. Šajās dienās atbrauks pazīstamais Persijas, Indijas, Japānas, Afganistānas, Buhāras un pēdējā laikā Mongolijas un Ķīnas apceļotājs, Persijas šaha galma vēderrunātājs, profesors JOHANS ŠTRAUSS ar savu fantastisko un mistisko kabinetu un rādīs priekšnesumus burvestību, fizikas, optikas, sonambulizma, spiritisma, mūzikas, ažioskopa, kā arī vantreloģiskas, fantastiskas ainas un vēderrunāšanas divertisimentus, elektriskos baletus, indijas faķīru feierus lieliskā iekārtojumā ar pārmaiņām un pārvērtībām, bez tam vēl ķīniešu spēles, japāņu ekvilibristiku, indiešu žonglēšanu, 1000 gadīgos Muhameda brīnumus, skulptūru galeriju, jaunākās sistēmas miglas bildes ar mehānisku kustību, fata morgānu, hromotropu un nozīmīgākos antispiritizma priekšnesumus. Johans Štrauss – dažādu nāciju izpriecu mākslas meistars, kura repertuārs ir izklaidējošs un izglītojošs dažādu vecumu personām.”
/../Cik bieži Johans Štrauss 25 gadu ceļošanas un mākslinieciskās darbības laikā apmeklēja Dzimteni nav noskaidrojams. Ilgu laiku šeit par viņa darbu un panākumiem zināja vien tuvākie radi. Un tad beidzot! 1885. gadā avīze Baltijas Vēstnesis publicē īsu ziņu: “Kāds mākslinieks acumirkli mīt Rīgā famīliju darīšanās, kas spētu gan modināt pie latviešiem ievērošanu. Protiet – Štrausa kungs, burvju mākslinieks un sevišķi slavens kā tā sauktais vēdera runātājs, māksla runāt vairāk nekā desmit dažādās balsīs, kas atskan cita tālumā, cita tuvumā, cita atkal gaisā, cita zemes apakšā u. t. j. pr. – ir dzimis kurzemnieks un latvietis. Priekš vairāk nekā 25 gadiem Štrausa kungs atstāja savu tēviju un devās tāļās svešās zemēs, studēt un pieņemties savā mākslā, lai tad varētu ieņemt pie Persijas valdnieka vietu kā pilsgalma mākslinieks, pēc tam, kad vairāk gadus sevišķi bija uzkavējies Indijā, kur burvju māksla visvairāk attīstījusēs. Štrausa kungs caur savu veiklību jau izpelnījies vairāk ordeņu un, kas visinteresantākais, tais ilgos gados nav piemirsis latviešu valodu, jo viņa radinieki, ar kuriem stāvējis vienumēr sakarā, tam visur sūtījuši pakaļ latviešu laikrakstus.”
/../Johans Štrauss turpināja nebeidzamo turneju. Cik var spriest, viņš laiku pa laikam atkārtoja pirmoreiz apgūtos maršrutus un vietas. Brīnumaini, bet Johana Štrausa ceļa gaitu pieminējumi sastopami arī interneta tīmekļa dzīlēs. I. J. Šmidts. Iz tālās senatnes. Brauciens kopā ar A. P. Čehovu pa Sibīriju. Brauciens notika 1890. gada pavasarī, vasarā. Čehovs bija ceļā uz Sahalīnas salu, lai redzētu un aprakstītu katordznieku dzīves apstākļus.
/../ “Mēs no sirds izsmējāmies par to puisi, kurš noturēja par velnu tolaik pazīstamo burvju mākslinieku un vēderrunātāju Johanu Štrausu, viņš vienlaicīgi ar mums bija Irkutskā un rādīja savus priekšnesumus. No turienes devās projām pirms mums un te pēkšņi nokļuvām viņa pēdās.” A. Čehovs Štrausu un viņa mākslu neaizmirsa. Brīnumdaris kļūst par prototipu lugā “Ķiršu dārzs” – Šarlote Ivanovna, guvernante, kura rāda burvju trikus un pārvalda vēderrunāšanu.
/../Burvju mākslas profesionāļu aprindās Krievijā Štrausu pazina un cienīja. Liecinājums tam ir oficiālā vēstule māksliniekam no brāļu Ņikitinu krievu cirka 1893. gadā: “Cienītais Johan Štrausa kungs. Kopā ar šo vēstuli mums ir tas gods nosūtīt Jums sudraba žetonu par labu atmiņu no mums un mūsu cirka.1893. gadā lielā pacilātībā nosvinējām pirmā krievu cirka 20 gadu darbības jubileju. Mēs vienmēr novērtējam un atceramies Jūsu godīgo un nesavtīgo kalpošanu mūsu lietai un uzskatam par patīkamu pienākumu ar dāvanu apliecināt Jums par mūsu labajām attiecībām. Cienīts kungs, pieņemiet mūsu patiesos cieņas un pateicības apliecinājumus.” Paraksti: Cirka lietu pārzinis D. A. Ņikitins. Trupas direktors P. A. Ņikitins. Cirka direktors A. A. Ņikitins.
/../Johanam Štrausam patika jokot arī dažu skatītāju klātbūtnē. Kādā Krievijas pilsētas tirgū triku meistars piegājis zemniecei, kura atvedusi pārdot teļu. Prasa cik maksā. Cena augsta. – Kāpēc tik daudz? – Nu, teļš kārtīgi uzbarots, dzirdīts ar pienu, saka zemniece. Te no teļa puses atskan balss – Ko nu muldi, sūkalas vien devi, ne pienu. Saimniece pārsteigta un sāk domāt, ka nelabais teļu apsēdis. Citreiz atkal Štrauss staigā pa tirgu. Pieiet zemniecei, kura no Groza pārdod olas, bet prasa dārgāk kā citas. – Vai svaigas? – Svaigas gan un lielas, tāpēc dārgākas. – Palūkosim! Un Štrauss paņem vienu olu un pārsit. Olā sudraba rublis. Ņem otru, tajā arī rublis. – Jā par tām var maksāt prasīto cenu, pirkšu visas. Bet pārdevēja atsakās pārdot. Štrauss samaksā par divām un aiziet. Zemniece ņemas uz savu laimi sist olas, bet velti – rubļa nav.
Vislielākie joki tomēr sanāca ar vēderrunāšanu. Irkutskā kāds uzņēmīgs latvietis tirgojot zivis un kaviāru bija ticis pie turības. Reiz vakarā vairāki latvieši un Štrauss sēž pie viņa, dzer šnabi un uzēd melnos ikrus. Drīz vien bļoda tukša, bet nama tēvs, saka, ka vairāk neesot sagatavoti. Te aiz sienas atskan balss – Ko nu mānies Ikru Juri, pagrabā vēl diezgan! Neko darīt, jānes galdā. /../
Fragmenti no Uģa Niedres raksta “Dabiskās maģijas un fizikas profesors Johans Jēkabs Jānis Štrauss”
